BUY a HOUSE in ITALY

12/09/2026

09/08/2026

Augustā uz Itāliju pēc mājas? Jā, bet ar vienu nosacījumu.

Katru vasaru kāds man uzraksta:

"Augustā būšu Itālijā. Gribu apskatīt dažus īpašumus un, ja viss patiks, varbūt uzreiz sākt pirkuma procesu."

Un es vienmēr atbildu vienu un to pašu.
Braukt noteikti ir vērts.
Augustā māju redzēsi tādu, kāda tā patiešām ir. Sajutīsi karstumu, redzēsi, cik daudz saules ir pagalmā, cik dzīvs ir ciems un vai vieta tev vispār patīk.

Taču, ja ceri vienas nedēļas laikā satikt visus speciālistus, nokārtot dokumentus un sarunāt remontdarbus, iespējams, nāksies nedaudz piebremzēt.

Augustā Itālija dzīvo citā ritmā.
Daudzi izmanto atvaļinājumu, daļa biroju strādā saīsinātu darba laiku, un arī amatnieki ne vienmēr būs sazvanāmi tajā pašā dienā.

Tas nav trūkums, tā vienkārši ir Itālija.

Tāpēc augustu es ieteiktu izmantot vienam mērķim – atrast īsto māju. Savukārt dokumentiem, tikšanām un pārējam procesam vienkārši atstāt mazliet vairāk laika.

15/07/2026

Lielākās problēmas bieži slēpjas nevis 150 gadus vecās mājās, bet gan 15 gadus vecos remontos

Apskatot vecu akmens māju, lielākā daļa cilvēku vispirms pievērš uzmanību plaisām, mitrumam vai nolietotam jumtam. Tā ir pilnīgi dabiska reakcija.

Tomēr pieredze rāda ko citu – daudz biežāk problēmas slēpjas nevis pašā mājā, bet tajā, kas ar to ir izdarīts pēdējo 10–20 gadu laikā.

Daudziem šķiet, ka svaigi izremontēta māja vienmēr būs drošāka izvēle nekā ēka, kurai gadiem nekas nav darīts. Taču vecām akmens mājām tas ne vienmēr ir taisnība.

Šādas mājas tika būvētas pirms simts, divsimt vai pat trīssimt gadiem. Toreiz izmantotie materiāli – akmens, kaļķa java un kaļķa apmetums – strādā pavisam citādi nekā mūsdienu būvmateriāli.

Šīs mājas ir veidotas tā, lai sienās esošais mitrums varētu pakāpen*ski izkļūt ārā un konstrukcija pēc lietus vai mitra laika atkal izžūtu.

Problēmas sākas brīdī, kad remontā tiek izmantoti materiāli, kas šo dabisko procesu bloķē.

Vecās akmens sienas tiek pārklātas ar cementa apmetumu, nokrāsotas ar neelpojošām krāsām vai no iekšpuses nosiltinātas ar materiāliem, kas neļauj mitrumam izkļūt ārā.

Rezultātā mitrums vairs nevar pamest sienu. Tas paliek konstrukcijā.

Sākumā viss izskatās lieliski. Sienas ir gludas, krāsa svaiga, telpas tīras.

Taču pēc dažiem gadiem sāk parādīties pirmās pazīmes – apmetums atlec, veidojas pelējums, uz sienām parādās mitri plankumi, bet sliktākajos gadījumos bojājumi skar arī pašu mūri.

Labs salīdzinājums būtu vilnas džemperis.

Tas sasilda, bet vienlaikus ļauj ķermenim elpot.

Ja tam pāri uzvelk necaurlaidīgu plastmasas plēvi, mitrums vairs netiek ārā.

Ar vecām akmens mājām notiek ļoti līdzīgi.

Tas nenozīmē, ka katrs remonts ir slikts.

Un tas noteikti nenozīmē, ka jābaidās no renovētām mājām.

Tas tikai nozīmē, ka vecai ēkai jāizmanto tai piemēroti risinājumi. Tas, kas lieliski darbojas jaunbūvē, ne vienmēr būs piemērots divsimt gadus vecam akmens namam.

Tieši tāpēc, apskatot šādu īpašumu, es daudz lielāku uzmanību pievērstu nevis pašas mājas vecumam, bet tam, kā un ar kādiem materiāliem tā ir atjaunota.

Dažreiz māja, kurā vēl nekas nav paslēpts aiz jauna apmetuma vai krāsas, ir daudz drošāka izvēle nekā īpašums ar šķietami perfektu remontu.

P.S. bildē redzama autora māja.

12/07/2026

"Es palīdzu cilvēkiem nopirkt un atjaunot māju Itālijā tā, lai viņi neiztērētu naudu par kļūdām, kuras varēja paredzēt."

09/07/2026

Kāpēc Itālijā pazīt īstos cilvēkus ir normāli

Daudzi, kuri pirmo reizi saskaras ar dzīvi Itālijā, ātri pamana vienu interesantu lietu.

Gandrīz katrā situācijā kāds saka:
"Es pazīstu cilvēku, kurš var palīdzēt."

Latvietim tas dažkārt izklausās aizdomīgi. Rodas sajūta, ka bez pazīšanās neko nevar nokārtot.

Taču mana pieredze rāda ko citu.

Īpaši mazākās pilsētās un ciemos attiecības lielā mērā balstās uz uzticēšanos. Cilvēki gadiem sadarbojas ar vieniem un tiem pašiem amatniekiem, ģeometriem, arhitektiem, elektriķiem vai juristiem. Nevis tāpēc, ka citu nebūtu, bet tāpēc, ka viņi jau zina, ko no šī cilvēka sagaidīt.

Šeit reputācija bieži ir vērtīgāka par reklāmu.

Ja vietējais iesaka kādu meistaru vai speciālistu, tas parasti nenozīmē, ka viņš cenšas gūt kādu labumu. Visbiežāk tas nozīmē tikai vienu — viņš pats šim cilvēkam uzticas.

To pašu var novērot arī nekustamā īpašuma darījumos.

Pirms tiek pieņemti svarīgi lēmumi, cilvēki bieži aprunājas ar kaimiņiem, vietējiem uzņēmējiem vai speciālistiem, kurus pazīst jau daudzus gadus. Dažkārt tieši šādās sarunās atklājas informācija, kuru nevar atrast nevienā dokumentā — kur agrāk atradās piebraucamais ceļš, kāpēc robeža izskatās citādi vai kāda ir konkrētā īpašuma vēsture.

Daudzi to sauktu par "blatu". Es to drīzāk sauktu par uzticēšanos. Mazākās Itālijas pilsētās un ciemos laba reputācija neveidojas vienā dienā — tā veidojas gadu gaitā. Tieši tāpēc cilvēki bieži izvēlas sadarboties ar tiem, kurus pazīst, kuriem uzticas un kuru darbu jau ir redzējuši.

Tas, protams, nenozīmē, ka var neievērot likumus vai noteikumus. Nekustamā īpašuma darījumos joprojām ir nepieciešami dokumenti, tehniskās pārbaudes, notārs un visas likumā noteiktās procedūras. Pazīšanās tās neaizstāj.

Tomēr starp formālo procesu un ikdienas dzīvi pastāv vēl viens slānis — cilvēku savstarpējā uzticēšanās.

Un tieši to daudzi ārvalstnieki sākumā nenovērtē.

Jo Itālijā bieži vien nav svarīgi tikai tas, ko tu zini.

Tikpat svarīgi ir tas, vai cilvēki zina tevi.

16/04/2026

Brīdis, kad saproti, ka darījums nenotiks

Lielākā daļa darījumu nesabrūk sākumā.
Tie sabrūk procesā — brīdī, kad sāk parādīties detaļas, kuras sludinājumā neeksistē.
Un gandrīz vienmēr tas sākas ar dokumentiem.

Viens no biežākajiem iemesliem ir neatbilstība starp realitāti un kadastru.
Māja izskatās kārtībā, telpas ir, sienas stāv, bet plānos tās neeksistē.
Neliela pārbūve, aizvērta terase, pārbīdīta siena — lietas, kas fiziski ir tur, bet juridiski nav.

Šajā brīdī darījums apstājas.
Ne tāpēc, ka to nevar atrisināt, bet tāpēc, ka:

nav skaidrs, cik tas maksās
nav skaidrs, vai to vispār var legalizēt
un neviens nevēlas uzņemties risku

Otrs klasiskais gadījums ir piekļuve.
Kartē viss izskatās vienkārši — ir ceļš, ir iebrauktuve.
Bet procesā izrādās:

ceļš nav reģistrēts
tas pieder citam īpašniekam
vai arī nav juridiska “diritto di passaggio”

Un pēkšņi īpašums fiziski ir sasniedzams,
bet juridiski — ne līdz galam.

Trešais — robežas.
Zeme ir, bet tās robežas nav tik skaidras, kā šķita.
Procesā atklājas:

kaimiņš izmanto daļu teritorijas
vecie mērījumi neatbilst realitātei
robežas nekad nav precīzi nostiprinātas

Tas pats par sevi nav kritiski.
Bet tas kļūst par problēmu brīdī, kad jāparaksta darījums ar skaidru īpašuma apjomu.

Ceturtā lieta — kopīpašumi un trešās puses.
Īpašums šķiet vienkāršs, bet:

daļa pieder radiniekiem
ir mantojuma jautājumi
kāds nav devis piekrišanu

Un darījums vairs nav starp diviem cilvēkiem.
Tas kļūst par procesu ar vairākiem lēmumu pieņēmējiem.

Piektā — urbanistiskie ierobežojumi.
Īpašums ir, bet:

daļa atrodas vincolo (aizsargājamā zonā)
renovācija ir ierobežota
paplašināšana nav iespējama

Un tas pilnībā maina īpašuma potenciālu.
Un tad ir brīdis, kad tas viss sāk savienoties.

Atsevišķi šie jautājumi ir risināmi.
Bet kopā tie rada situāciju, kur:

laiks sāk stiepties
izmaksas kļūst neskaidras
un uzticība procesam samazinās

Tieši šajā brīdī kļūst skaidrs, ka darījums, visticamāk, nenotiks.
Ne tāpēc, ka īpašums ir slikts.

Bet tāpēc, ka:
pārāk daudz neskaidru faktoru parādījās pārāk vēlu.

Pieredzē svarīgākais nav izvairīties no visām problēmām.
Tas nav iespējams!
Svarīgākais ir saprast, kurā brīdī problēmu kļūst par daudz.
Jo ne visi darījumi izjūk kļūdas dēļ.

Daļa vienkārši nav pietiekami “tīri”, lai tos pabeigtu droši.

08/04/2026

Ko tu saproti par kaimiņiem Itālijā tikai pēc tam, kad sāc tur dzīvot

Par īpašumiem runā daudz. Par cenām, lokācijām, skatiem,
bet par kaimiņiem gandrīz nekad.
Un tomēr tieši viņi bieži nosaka, kā tu jūties savā īpašumā.

Sākumā viss šķiet vienkārši. Māja ar atsevišķu teritoriju, apkārt daba.
Bet Itālijā “dzīvot blakus” nenozīmē tikai attālumu.
Tas nozīmē būt daļai no vietas.

Ir kaimiņi, kurus tu neredzi katru dienu, bet viņi zina, kad tu atbrauc, un pamana, kad tu neesi bijis ilgāku laiku.
Nevis kontrolēt, bet vienkārši tā ir ierasts.

Ir vietas, kur cilvēki sveicina pat tad, ja nepazīst, un vietas, kur sākumā skatās klusāk, līdz saprot, kas tu esi.
Tas nav nedz labi, nedz slikti. Tas vienkārši ir citādi.

Ar laiku kļūst skaidrs, ka attiecības neveidojas uzreiz. Tās veidojas ar klātbūtni ar to, ka tu esi tur pietiekami ilgi, lai vairs nebūtu svešs.

Parādās arī praktiskā puse. Katram ir savs ritms — gan darbos, gan ikdienā. Un lietas, kas kartē šķiet skaidras, piemēram, piekļuve īpašumam, dzīvē ne vienmēr ir tik vienkāršas.

Ir arī pretējais.
Kaimiņš, kurš pieskata īpašumu, kad tu neesi.Kurš pasaka, ja kaut kas nav kārtībā.
Kurš vienkārši ir blakus.
Un tas bieži izrādās vērtīgāk, nekā sākumā šķiet.

Dzīve Itālijā nav tikai par māju, tas ir par vidi, kurā šī māja atrodas.
Un kaimiņi ir daļa no šīs vides pat tad, ja sākumā par to nedomā.

Īpašumu var izvēlēties, vietu lielā mērā arī.
Bet cilvēkus apkārt tu neizvēlies.
Tu vari tikai iemācīties ar viņiem sadzīvot.
Un bieži vien tieši tur sākas īstā pieredze.